Arī šonakt dzirdēju lietus lāšu pakšķēšanu uz skaļās skārda palodzes, tomēr pierunāju sevi gulēt tālāk. Līdz nedaudz pēc sešiem pamodos no tā, iekļuvu nelielā negadījumā. Savā sapnī ar automašīnu biju aizķēris kāda rūpīgi sakrauto malkas grēdu pie šaura meža ceļa. Grēda sagruva un malka to (ceļu) nosprostoja.
Vai nu vainas apziņa, vai kas cits, bet miegs pie manis vairs neatgriezās. Toties pretēji piedzīvotajam mežā, rīta turpinājums spožas saules pieliets.
Vai pareizāk tomēr teikt – saules apspīdēts? Saulains? Tas skan, manuprāt, pārāk ikdienišķi, bet šodien īpaša diena – svētdiena.
Nez, vai tieši tam “par godu”, bet aiz loga, kad pamodos, bija vien 6 grādi. Un cilvēki, kuri gāja pa ietvēm savas drošības labā turoties suņu pavadu galos, bija tādi satuntulējušies. Daži pat slēpās zem kapucēm, it kā pastaigā būtu izveduši svešu suni. Īsumā – secinājums viens, ka termometrs aiz loga stikla nemeloja.
Tikmēr klausos radio, kurš sola vēsu un brāzmainu vēju. Par vēsumu es vēl ticētu, bet par vēju – grūti. Pagaidām nekust neviens koku zariņš, par lapām nemaz nerunājot. Es runāju par kokiem ielas pretējā pusē, ne fotogrāfijā pie sienas.
Laiks rādīs, vai vara ticēt visam, ko stāsta pa radio. Tikmēr radio jau mainījis tēmu. Skan dziesma, ka “visi tauriņi lido pie Tevis” un “pilnīgi viens milzīgā burzmā” … Atbilstoši nesteidzīgam svētdienas rītam.
…
Views: 35
