Vai esi atvērts jaunam sākumam?

Reiz kāds zinošs cilvēks, kuru es ļoti cienu, man stāstīja par to, ka katra cilvēka dzīvē otra cilvēks ienāk ar kādu noteiktu mērķi. Radīt un izaudzināt bērnus, iemācīt kādas jaunas prasmes, parādīt ceļu uz jaunām zināšanām, sniegt palīdzību konkrētā brīdī un vēl, vēl. Tā varētu skaitīt bez gala.

Tad, kad šis mērķis ir sasniegts, cilvēks aiziet no mūsu dzīves. Aiziet vai nu pavisam un turpina uz mums nolūkoties no mākoņa maliņas. Vai arī vienkārši aiziet tālāk, pa citu – pa savu ceļu. Kopā pavadītais laiks var būt desmitgades, daži gadi vai pat īsāks laika sprīdis.

Tad, kad pienācis laiks atvadīties, jāļauj tam notikt. Dabiski un cieņpilni. Lai kā arī nesāpētu šķiršanās, nevajag censties otru noturēt ar jebkādu ieganstu. Ar viltu vai pat varu. Tas tikai attālina fiziskās atvadas, bet mentāli tas otrs cilvēks jau ir prom. Palikusi tikai čaula.

Pēc aiziešanas būs tukšums. Ilgošanās un sāpes, bet ne pasaules gals. Ne velti ir zināms teiciens, ka kaut kā beigas dod vietu un iespēju jaunam sākumam. Vien pašam jābūt gatavam un atvērtam pārmaiņām.

Neceliet žogus un neveriet ciet slēģus. Tā vietā atveriet logus un durvis, ļaujiet izskrieties svaigiem vējiem un atbrīvojiet vietu jaunam sākumam.

Ja jums šis raksts patīk un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Hits: 217

rssby feather
Facebooktwitterredditpinterestby feather

You may also like...

2 komentāru

  1. Kad sāpe pierimst ,paliek atmiņas,kuras silda un priecē sirdi.Bet arī atmiņas var radīt sāpi no jauna.
    Vārdi ,” tas nav pasaules gals”,” jādzīvo tālāk” utt.,cilvēkam ,kurš zaudējis kādu,nav mierinājums,bet tieši pirmais akmens mūra veidošanai ap sevi.
    Protams,tas ir katra subjektīvs viedoklis.

Comments are closed.