Nomirt var aiz garlaicības. Visai bieži dzirdēts teiciens, vai ne? Protams, jo tieši tā notiek ar lielu daļu cilvēces katru dienu. Iespējams, ka reizēm arī ar tevi un mani. Vai ar kādu kolēģi un paziņu.
Ikdienas darāmo lietu rutīna ir auglīga augsne, kurā labi sakņojas garlaicība. Tas ir gan darbā, gan laikā un telpā starp mājām un darbu, kā arī mājās. Īpaši neiespringstot varam paredzēt, ko vienā vai citā situācijā darīsim paši vai arī daļa no apkārtējiem.
No vienas puses raugoties, rutīna palīdz mums taupīt nervu šūnas – nedomāt par to, ko darīsim tad un tad. Viss zināms. Kā jau katru dienu (reizi). Bet no otras puses – rutīna un garlaicība ātra gaita uz novecošanu. Ne gadu ziņā, bet iekšēji.
Pazūd interese par to, kas notiek ārpus rutīnas notikumiem. Zināma un paredzama notikumu gaita liekas tik ērta, kā tāds omulīgs stūrītis, kur labprāt uzturēties. Katram mums tāds ir, kurā jūtamies īpaši komfortabli un drošībā.
Tomēr, jo ilgāk sēdēsim tādos komfortablos apstākļos, jo daļai cilvēku ir lielākas izredzes “nomirt” aiz garlaicības. Tikai tādēļ, ka ir bail, pietrūkst drosmes kaut ko mainīt savā ikdienā, rutīnā. Viens no iemesliem – ko par to teiks apkārtējie.
Parasti tie aprunātāji paši ir “mirušie” vai “mirstošie” aiz garlaicības. Komfortablais stāvoklis ir tik ērts, lai novērotu un aprunātu apkārt notiekošo, jo viņiem tas šķiet vienīgais pareizais rīcības (garlaicības) pamatojums.
Nesen bija tāds gadījums, kad cilvēks, sava prieka pēc braucot ar velosipēdu, guva nopietnu traumu. (Runa nav par mūsu prezidentu). Viens no ārstēšanās laikā sastaptajiem cilvēkiem vāji slēpti deva mājienu, ka to jau var “dabūt gatavu” tikai jauni un neapdomīgi cilvēki. Liels bija viņa pārsteigums, kad izrādījās – “cietušais” pat ir vecāks par padomdevēju. Jo negaida, kad savā komfortā “mirs aiz garlaicības” un atrod veidu, kā izkrāsot savu dzīvi ārpus ikdienas darba un mājas lietām. Žēl, šoreiz nepaveicās.
To pašu varam darīt (nemirt) arī savā darba vietā. Ja vien paši vēlamies. Nevis atsēdēt (atstrādāt) savas obligātās darba stundas dienu no dienas, bet mēģināt atrast, ko var pamainīt savā darba vietā, procesā, procedūrās. Dažreiz tādas nelielas pārmaiņas tikai “pamodina” pašu darītāju, bet dažreiz arī jūtami atvieglo darbu.
Arī brīvajā laikā ir izvēle: pavadīt laiku ērtā “midziņā” ar pulti rokās TV priekšā, sarkanām acīm “dzenāt” datorspēles, lasīt interesantu grāmatu vai arī doties ārpus mājvietas “četrām sienām”. Pēc savas pieredzes zinu, ka izvēlēties pēdējo no variantiem nemaz nav tik viegli. Jo parasti tam ir jāgatavojas. Iepriekš jāpadomā, kur doties un ar kādu mērķi. Un tas ir ārpus komforta zonas. Daļai no mums.
Bet tā jau ir katra individuāla izvēle. Dzīvot un mirt aiz garlaicības, pie tā vainojot citus, vai dzīvot interesanti. Neraugoties uz dzimšanas datumu pasē.
…
Views: 13
