Pamazām jau biju pieradis pie tā, ka rītos, atverot acis, aiz loga bieza tumsa. Tādēļ šorīt, “ziemas laika” pirmajā dienā, pat neierasti pamosties gaišā istabā. Tiesa gan, ka pieminēto gaismas efektu mazina zemie mākoņi un biezā migla aiz loga.
Kas attiecas uz mākoņiem, par tiem vēl varētu pa-diskutēt, jo miglas dēļ nav iespējams noteikt ne to augstumu, ne arī daudzumu.
Toties līdz ar acu atvēršanu un skaidrās nomoda apziņas atgriešanos, prātā sākās divas reizes gadā ierastā rēķināšana: ja pulkstenis tagad rāda tik, tad kāds laiks būtu bijis “pa vecam”? Varētu likties jocīgi, vai pat smieklīgi, bet tā nu es rēķinu “dubultā”. Dažas pirmās dienas pēc šādas piespiestās “laika zonas” maiņas.
Man pašam liekas, ka tas vairāk saistās ar ēdienreižu saskaņošanu ar “veco” grafiku un faktisko “pulksteņa” laiku. Lai saprastu, kad “gribās” un kad “vajag” paēst.
Arī pati pulksteņu “grozīšana” ir interesants process. Man to pulksteņu ir vairāki. Un dažādi. Vienkāršāk ar elektromehānisko: tā aizmugurē pacietīgi griez ritentiņu līdz rādītāji nonāk pareizajā vietā. Un nomaini (ieteicams) bateriju.
Ar elektroniskajiem nedaudz sarežģītāk, jo to instrukcijas sen kā nozaudētas, bet atmiņā nav saglabājušās laika “grozīšanai” vajadzīgās vadības pogu kombinācijas. Lasu uzrakstus uz pogām un saucu palīgos intuīciju. Kopā jautrāk līdz izdodas. Parasti pēc vairākiem mēģinājumiem.
Pāreja uz “ziemas laiku” man tēlaini asociējas ar dzīvošanu salīdzinoši seklā kastē, savā pasaulē, kur nesniedzas svešs skats no malas. Bet pāri tās (kastes) malām varu palūkoties (esot laukā uz ielas vai pa logu) uz apkārt notiekošo.
Un tad naktī uz oktobra pēdējo svētdienu kāds paceļ šīs manas kastes malas. Dienas beigās un vakaros vairs neredzu apkārt notiekošo. Līdz marta beigām (pavasarim) jādzīvo ar to, kas atrodas šīs “kastes” (savas pasaules) iekšpusē. Ar to, ko tur esam sagādājuši (savilkuši) pa vasaru. Siltumu, gaismu un omulību.
…
Views: 38
