Kādēļ mēs, cilvēki, esam tā “iekārtoti”, ka nevaram no savām kādām iepriekšējām dzīvēm paņemt līdzi atmiņas un pieredzi? Ja tā patiesi ir taisnība, ka pēc kāda laika atgriežamies uz Zemes dzīvot savu kārtējo posmu atkal un atkal. Vai mūsu smadzenes ir ar noteiktu kapacitāti (ietilpību) līdzīgi datoram, ka spējam uzglabāt vien noteiktu informācijas apjomu?
Ja vēlamies kaut ko zināt par savu īpaši tālo pagātni, tad jāpaļaujas uz tiem cilvēkiem, kuri (it kā) spēj aizceļot atpakaļ, pretēji laika upes straumei. Vai vismaz saka, ka tur ir bijuši ne vienu vien reizi.
Protams, ja ir interese, ir arī piedāvājums. Kā dažādas maksas aplikācijas, kas spēj ceļot laikā mūsu vietā. Tikai maksā un tici. Tici vai nē, bet ap 1300.gadu es esot bijusi sieviete un dzīvojusi tagadējās Baltkrievijas teritorijā. To gan uzzināju diezgan pasen, pirms gadiem 50, kad interese par ceļošanu “atpakaļ” nebija tik populāra. Vai ari par to tik daudz skaļi nerunāja. Nez, kautrējās, ka uzskatīs par jukušiem? Varbūt piešķirtu pat pretvalstiskas darbības statusu?
Pirms dažiem gadiem satiku kādu cilvēku, par kura esamību iepriekš pat nezināju. Bet sajutu tādu kā iekšēju vajadzību, vēlmi palīdzēt dzīvē ar visu, kas bija manos spēkos.
Varbūt zināms skaidrojums bija kāda cilvēka, kurš spēja “ceļot laikā” teiktajā, ka kaut kad kādā no savām iepriekšējām dzīvēm esmu bijis (bijusi) maza meitene, kuru visādi atbalstījis un audzinājis kāds augstmanis, kurš šajā dzīvē ir manis nesen sastaptais cilvēks. Tad nu radusies vēlme (vajadzība) “atdarīt” labu ar savu palīdzību šajos laikos. Vai tā patiešām ir bijis?
…
Views: 34
