.
Camino Norte_3.diena_San Sebastian – Zarautz_19.07.25._22 km. Ceļamies pirms sešiem, taisāmies un 7.00 izejam. Pa nakti ir lijis, un gaiss ir patīkami spirgts. Tā kā nakšņojām Ondaretta, tad mums no rīta ietaupās gājiens cauri pilsētai. Toties uzreiz dabonam kāpt kalnā. Ierasta lieta. Kur tad bez kāpieniem!
Mazliet nevar saprast, kur īsti ir jāiet, jo marķējums te ir, te pazūd, bet tā kā man ir atvērts arī gronze.map, tad ātri vien saprotam pareizo virzienu. Mūs apsteidz daži gājēji no mūsu naktsmītnes. Tie ir ziemeļvalstu puiši (neatpazīstu konkrētu valodu, bet reģions ir skaidrs), bet noteikti viņi nav piligrimi, jo viņu ķeselītes tādas mazas mazītiņas, vīriešu platajiem pleciem neatbilstošas.
Par laimi, no solītā lietus pagaidām nekā. Soļojam pa asfaltu, kurš drīz aizlīkumo pļavu un lauku māju virzienā. Tāds miers un klusums. Gaiss skaisti smaržo! Pēc lopiņiem, svaigi nozāģēta koka, vasaras, pļavu ziediem un laimes!
Ceļš ir pateicīgs, laika apstākļi arī. Vienīgi bažās par kalnaino apvidu, esam saņēmušās daudz ūdeni, kas ir pilnīgi lieki, jo pa ceļam, izrādās, ir vairāki avotiņi. Tad nu nesu savu smagumu, un jūtu kā pleci sāk sagurt. Bet neviens nav aizliedzis somu vai kāju pauzes un tiklīdz redzam kādu piemērotu apmali vai bluķi, tā stājamies un atpūšamies. Paldies Ieviņai par pacietību!
Nesteidzīgā solī, jo mums visas turpmākās naktsmītnes ir norezervētas, kājojam tuvāk Orio – pirmajai civilizētajai pauzes vietai! Un Tavu brīnumu – pēkšņi ieraugām māju ar uzrakstu – Vai esi gatavs savam ceļam? Un saprotam, ka te varēs iepauzēt. Nekur aplikācijās tāda vieta neuzrādījās, tāpēc patīkamais pārsteigums ir izdevies!
Mums piedāvā zaļās tējas dzērienu, uzkodās maizītes vai šokolādes brauniju un tas viss par ziedojumiem! Aizdomīgi pazīstami! Kad jaukam puisim vaicājam, vai te var dabūt arī zīmodziņu, viņš ierauga mūsu pasē Maizes ceptuves zīmogu un saka – tie esam mēs! Nav pareizi viņus salīdzināt ar amišiem, bet tādas asociācijas man neviļus rodas.. Sievietes visas staigā tādās platās biksēs un ir skaidrs, ka viņi ir tāda ekoloģiski domājoša un dzīvojoša kopiena. Un ne tikai Spānijā, bet arī Austrālijā un pat Čehijā, kur dzīvojot un strādājot kāds latviešu puisis, un vēl šur tur (piedodiet, piemirsu kur). Šie cilvēki ir tik bezgala sirsnīgi un laipni, kā pilnīgi no citas planētas! Viņu vidū ir arī bērni – gan lielāki, gan pavisam maziņi.
Un jā, šeit var arī nakšņot! (Bez iepriekšējas rezervācijas). Bet šo izdevību izmantojot vien retais, jo līdz Orio vairs ir tikai 4 km. Dzeram gardo dzērienu, nogaršojam maizīti. Pārvelku sausas zeķes (nekad līdz šim savos Camino nebiju izjutusi diskomfortu dēļ zeķēm, bet beidzot tā reize ir klāt. Man ir jaunas Salomon botas, arī zeķes no Decatlona, bet kaut kā tās savā starpā nedraudzējas. Ar nelielu skaudību skatos uz Ieviņas My Sport iegādātajām zeķēm pa 20 EUR ar 2 gadu garantiju, kuras visas dienas garumā apavos nav pat miklas, nemaz nerunājot par slapjumu. Tā kā mans pirmais pirkums atgriežoties LV, būs tieši tādas pašas zeķes, jo tas tiešām IR TO VĒRTS!) un, labi atpūtušās, dodamies tālāk.
Ripojam lejā no kalna un ieripojam Orio. Ir noieti 16 km un prasās pēc kārtīgas maltītes. Dodamies uz pirmo restorānu, kuru mums uzrāda Google map un šo izvēli nenožēlojam. Divatā ejot ir tā iespēja nogaršot ko nezināmu. Šoreiz gan zivs būtu jāgaida 40 minūtes, jo to gatavotu krasnī, tāpēc abas izvēlamies vienu un to pašu. Šādus kalmārus ēdu pirmo reizi un noteikti kādreiz atkārtotu
Īsi pēc 13 dodamies tālāk. Vēl jeb vairs ir tikai 6.4 km līdz Zarautz. Ejot pāri tiltam, nez no kurienes uzrodas tik spēcīgs vējš, ka jāturas pie cepures, lai mēs netiktu aiznestas pa gaisu. Šķiet, ka nupat tik sāksies saziņa kas! Uzliekam somām pat lietus plēves, bet pēc brīža lielās lietus lāses ir mitējušās. Arī vējš nez kur ir pazudis. Mistika!
Kāpjam atkal pauguros, vērojam ēzeļus, palaižam riteņbraucējus un auto, paskumstam, ka vīnogas ceļa malā vēl nav gatavas un esam klāt pie liela kempinga, kur ir jāizdara izvēle – iet klasisko ceļu 1,6 km vai gar okeānu, bet 2.2 km. Arī šoreiz priekšroku dodam okeānam, jeb precīzāk – Biskaja līcim. Veramies uz teltīm, kemperiem un cilvēkiem, kuri te ir sabraukuši atpūsties un tvert viļņus, un drīz vien nonākam pie garām jo garām trepēm, kas par laimi, šoreiz ved lejup nevis augšup!
Tad pagarš gājiens pa koka laipu gar pludmali un visbeidzot esam promenādē, kur lūkojamies pēc sava Kein Hostel, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no pludmales. Plkst.15, līdz ar hosteļa atvēršanos, esam arī klāt! Kas te ir par modernu un mūsdienīgu vietu! Ne salīdzināt ar vakardienas pieticību! Bet nu cena arī kosmoss – 51 EUR no katras (ja būtu ņēmusi caur Booking, tad no katras būtu 61€. Cik labi, ka es iedomājos viņiem uzrakstīt pa tiešo! Bet žēl, ka februārī nenovaktēju, kad cenas bija krietni zemākas).
Degu nepacietībā tikt saulītes un ūdens apskāvienos un tas man arī izdodas! Tikai bēguma dēļ nākas iet tālu, tālu. Un mans prieks sanāk īss. Ne tikai dēļ tā, ka viļni ir tik spēcīgi, ka gāž nost no kājam un sit pa miesu, bet arī tamdēļ, ka tulznu vietās sāļais ūdens pamatīgi kož… Njā, esmu tikusi gan pie lielām, gan daudz mazām tulzniņām. Vakarā nākas nodarboties ar rokdarbiem – katrai čūlai cauri veru diegu, lai tulznas saturam būtu kur vieglāk iztecēt. Varbūt pa nakti pēdiņas atkopsies?
Njā, te ir feini Pat cilvēku pūļi netraucē, jo vietas te pietiek visiem. Varētu mierīgi uzkavēties, taču ceļš mūs sauc tālāk . Rīt mūs sagaida trīs kalni – ar augšā – lejā un nokļūšana no Debas uz Mutriku. Varbūt pat ar taxi, ja spēki būs izsīkuši Sūtiet mums labas domas un turiet īkšķus, lai izturam godam!
LASI CITUS STĀSTUS PAR ŠO CEĻOJUMU:
- Vita Camino del Norte ceļā
- Vitas Camino del Norte ceļš – pirmā diena ceļā uz sākuma punktu
- Vitas Camino del Norte ceļš – otrā diena uz ceļa sākuma punktu
- Vitas Camino del Norte ceļa pirmā diena
- Otrā Camino del Norte ceļa diena
- Ceturtā diena Camino del Norte ceļā
- Piektā diena Camino del Norte ceļā
- Sestā diena Camino del Norte ceļā
- Septītā diena Camino del Norte ceļā
- Astotā diena Camino del Norte ceļā
- Pēdējā diena Camino del Norte ceļā