Ceturtā diena Camino del Norte ceļā

Camino Norte_4.diena_Zumaia – Deba – Mutriku_20.07.25. Rīts iesākas nenormāli agri – mazliet pēc 4. Ne jau labprātīgi, bet automātiski. Jo dzirdu kādu rosāmies, nodomāju, ka tā ir Ieviņa, noraudu pie sevis, ka tik ļoti vēl nāk miegs, bet nu, ja jāceļas, tad jāceļas. Taču izrādās, ka tie ir kādi citi, kas dodas prom . Bet miegs jau ir aizdzīts. Tad nu izmantoju šīs agrās rīta stundas visādiem maziem darbiņiem, jo te ir labs internets.

Kā plānots, izejam plkst.7. Nu labi, 07:10. Noliekot hosteļa atslēgas, ieraugu aploksnes. Tās, ar kurām var sūtīt somas. Bāc!!!

Zinot to, ka mums šodien priekšā ir trīs kalni, es būtu sūtījusi daļu mantas prom , lai ceļu tiešām varētu izbaudīt ar pilnu krūti un ar vieglāku somu. Bet ko nu vairs! Jānes vien viss būs pašai, taču kādu brīdi pie sevis vēl purpinu par garām palaisto izdevību.

Izvēlamies iet pa promenādi gar okeānu – caur Getariju un Askizu. Ceļš ir skaists un vējains. Pat ļoti. Pie debesīm ir arī draudīgi mākoņi un nezinām, vai tie mums ies garām vai nē. Izrādās, izvēloties iet šo variantu, esam palaidušas garām iespēju uzkāpt pirmajā, trakoti stāvajā kalnā . Ko nu? Atpakaļ jau neiesim! Kaut kā to pārdzīvojam un virzāmies vien tālāk. Līdz Zumaia noietie 9.2 km šķiet tīrā pastaiga un mēs nopriecājamies par pareizo rīta ceļa izvēli.

Tad ir jāizdara nākamā izvēle – mest cilpiņu pa nākamo promenādi vai iet cauri pilsētai. Izvēlamies šoreiz otro variantu un drīz vien pa svelmi un asfaltu kāpjam kalnā. Uh, šis gan ir grūtāk! Atkal paejam garām diviem jauniešiem, ar kuriem šodien ik pa laikam satiekamies un nošpikojam, ka mēs arī varētu pļaviņā atpūsties tāpat kā viņi. Pēc brīža tā arī darām. Apguļamies zālē, saceļam gaisā kājas. Ir tik labi!

Iet garām itāļi – tie sit plaukstas un sauc uz mums- opā, opā un rāda, ka ir jāceļas un jāiet tālāk. Mēs sasmaidāmies un turpinām gulēt. Pēkšņi latviski uz mums saka – jūs gan labu vietu esiet izvēlējušās! Acis ieplešas , galva pagriežas un jā, tie ir tie paši divi jaunieši! Nu kā tā var būt, ka tikai pēc sazina cik stundām uzzinām, no kuras valsts viņi ir! Daša un Artjoms ir no Rīgas un viņi arī iet no Irun līdz Bilbao, un mēs viņus sastopam tikai šodien!

Tepat jau izrādās ir arī Elorriaga – lieliska vieta, kur iepauzēt – ar daudz galdiem, ūdens krānu un pat wc. Te sastopam vietējos svētdienas staigātājus un arī tūristus. Un te ir jāizdara trešā šodienas izvēle. Iet pa “muy dura” (ļoti grūti) 8.1 km pa augšu vai pa leju – oficiālo camino 8.3 km. Attālums praktiski ir vienāds. Tāpēc izvēlamies iet pa augšu, jo tā ir pēdējā iespēja mūsu šī gada Camino iet gar okeānu. Ejam un nosakām, ka nu nekas jau tāds grūts šodien nemaz nav. Sāk gribēties ēst un ar acīm meklējam vietu, kur piesēst.

Mums garām paiet cilvēki, arī pretim tie plūst lielā skaitā. Šīs laikam ir kaut kādas iecienītas pastaigu takas. Drīz nonākam pie vietas, kas Gronzes aplikācijā saucas Sakoneta, un elpa vienkārši aizraujas no skaistuma! Tagad saprotam, kāpēc tās ļaužu masas te rotē. Atrodam pauguriņu uz kura apsēsties un velkam no somām savas maizītes.

Pavisam tuvu okeāna viļni sitas pret krasta akmeņiem, cilvēki fotografējas. Mēs arī nesteidzīgi baudām visu, ko šī skaistā vieta mums sniedz. Gribas gan smaidīt, gan paklusēt šī varenuma priekšā! Negribas no šejienes doties prom. Gan dēļ šejienes miera, gan dēļ tā, ka redzam, kas mūs sagaida priekšā! Tie cilvēki, kas pretējā kalnā ir sasnieguši virsotni, izskatās, kā mazi punktiņi. Žēl, ka nevaram teleportēties, nāksies vien rausties augšā kalnā pašu spēkiem.

Vēders ir apmierināts, kājas atpūtinātas, skaistums uzsūkts, tā kā lēnu garu dudinu vien augšup. Saulīte silda. Jāuzmanās, kur likt kājas, jo te dzīvo savvaļas dzīvnieki – ir gan spiras, gan lielāki veidojumi. Kāpju un domāju – diez kā te var pārvietoties lietainā laikā . Nemaz pat negribu iztēloties, jo man tas liekas neiespējami.

Uzkāpušas kalnā, uzdziedam “Stāvēju, dziedāju” – ļoti atbilstoši šai vietai, vai ne? Dodamies tālāk. Te pa dzelkšņainām takām lejup, te atkal pa stāviem kāpumiem augšup. Te takas akmeņainas, te jākāpj pāri nogruvumiem.

Ak, vai! Man paliek aizvien grūtāk un grūtāk, somu no pleciem gribas noņemt aizvien biežāk un biežāk. Bet tas nemazina to skaistumu, kas ir visapkārt! Ņemu savus vārdus atpakaļ par to, ka nekas grūts jau šodien nav . Ir gan! Un kā vēl! Taču nevienu mirkli nenožēloju, ka izvēlējāmies grūto variantu, jo ceļš un redzētais ir tiiik skaists!

Tuvojoties Debai pat nespēju vairs parunāt un pat pirmās dienas kāpiens no Irun, salīdzinājumā ar šodienu, vairs neliekas nekas ekstrēms. Jūtu, ka drīz būs stadija – saukšu kaut vai taksi, bet ar kājām nesperšu ne soli! Sakožu zobus un eju, jo kur te nekurienē dabūsi taksi . Skaidrs ir tas, ka uz Mutriku – vēl 6 km – es neesmu vairs spējīga aiziet! Ne jau ar šo 10 kg smago somu!

Ķeram pēc telefoniem, meklējam sabiedriskā transporta iespējas. Tādas, par laimi, svētdienā ir. Tikai jāpieliek solis. Nez no kurienes uzrodas spars un nesamies pa ieliņām varen knaši. Pa ceļam iemetamies Debas dzelzceļa stacijā, kurā ir arī alberģe – pēc zīmodziņa, jo to te pa ceļam nemaz tā nav un svētceļnieku pasīte ir diezgan tukša, un nesamies tālāk uz pieturu. Ir plkst 16:40 un 17.12 iet autobuss.

Ak, man dieniņ! Google map mūs aizved ne tur un lai tiktu atpakaļ, nākas prasīt vietējiem spāņiem, lai mūs apgaismo – kur tad īsti ir jāiet! Cepuri nost, visi pie kuriem mēs vēršamies, ir tik atsaucīgi! Fū! Viss beidzas laimīgi! Paspējam uz autobusu – nākas pat 12 minūtes gaidīt un pa 1.80€ cēli aizbraucam uz Mutriku. Izrādās, mūsu privātā istabiņa hostelī ir tikai 2 soļu attālumā no pieturas un labi, ka tā, jo citādi Ieviņa dabūtu mani nest ar visu manu somu!

Ievadījušas visus atsūtītos kodus, uzkāpušas otrajā stāvā, tiekam savā istabiņā. Cik mēs esam laimīgas! Gan par privātumu, gan par to, ka esam finišējušas un vēl turklāt tik veiksmīgi! Bookingā šis Rin Room gan ir novērtēts ar 6,6 ballēm, taču mums šī vieta šķiet kā paradīze! Cik cilvēkam maz vajag, kad aiz muguras ir tik piesātinata diena! Privātā duša un liela gulta ir kā lieliska balva!

Tā kā ir svētdiena, tad zinām, ka Spānijā viss ir ciet! Izrādās, tā nu gluži viss nav. Dodamies centra virzienā un dzirdam skaļu mūziku. Cilvēki sanākuši laukumā un dejo salsu. Pareizāk sakot – dejo tikai daži, bet pārējie stāv un skatās. Un to pēdējo ir krietni vairāk kā to pirmo!

Izlaužamies cauri cilvēku pūlim un nonākam tavernā, kur varēsim uzēst picu! Atlikušās maizītes jātaupa rītdienas bezcivilizācijai! Laikam dejas pieņemas spēkā, jo arī taverna sāk strauji pildīties – skatītāju rindas kļūst vēl kuplākas. Diemžēl mēs šim pūlim nepievienojamies, bet iestiprinājušās dodamies mājup.

Mums ir bijusi tik gara, dažāda un piepildīta diena, ka gribas klusumā un gultā! Miegs nāk virsū aumaļām, ka nekam citam vairs nav spēka. Turklāt rīt nesolās nekas vieglāks, tāpēc jāliekas ar steigu uz auss!

Stāstījuma oriģināls, kā arī visas fotogrāfijas un video skatāmi Vitas Facebook profilā šeit : Vita Dobelniece, Turpinājumi sekos šeit: Camino de Santiago

LASI CITUS STĀSTUS PAR ŠO CEĻOJUMU: