Piektā diena Camino del Norte ceļā

Camino Norte_5.diena_Mutriku – Markina – Xemeina_21.07.25._22 km. Cik labs bija miegs tik ērtā gultā, klusumā un pie atvērta loga! Varētu gulēt un gulēt, taču šodiena arī solās būt grūta – bez civilizācijas un pa kalniem. Ceļamies ap sešiem. Šis hostelis, izrādās, piedāvā arī nelielas brokastis – kelogsus, cepumus un saldus maizes kukulīšus, tad nu dzeram kafiju un iestiprināmies.

Šorīt izejam vien 07:30. Laukā it kā sijā sīks lietutiņš, kurš drīz vien mitējas. Debesis atkal tādas patumšas, bet līdz šim laika apstākļi mūs ir pat ļoti saudzējuši – nav ne karsti, ne auksti – ap +23. Iešanai vienkārši ideāli!

Izrādās, arī no Mutriku mūs izved Camino dzeltenās bultas. Līdz Olatz ir jāiet vien 4,4 km. No Debas būtu krietni vairāk – 7,7 km. Tas nozīmē, ka esam kādu gabaliņu priekšā citiem gājējiem. Pagaidām gan esam ievērojušas vien dažas sejas.

Ceļš līdz Olatz ir ļoti skaists. Priecē “inteliģentie” lauki, kur viss ir tik korekts, kārtīgs un gaumīgs. Šķiet, ka pat gotiņām katru vakaru tiek noslaucīti dibeni, lai tās skaistas varētu iesākt dienu

Izrādās, Olatz ir maza vietiņa tikai ar trim mājām – baznīcu, kafejnīcu, kura pirmdienās nestrādā un vienu dzīvojamo māju. Žēl, ka šajā ceļā baznīcas pārsvarā ir aizslēgtas, arī šī. Pie kafejnīcas ir ļoti labi iekārtota atpūtas vieta, tad nu arī kārtīgi iepauzējam, jo tūlīt sāksies lielais kāpiens – no 200 uz 585 m.v.j.l.

9.00 izejam no Olatz, taču nekur tālu gan netiekam, jo ceļa malā tik pilni krūmi ar gatavām kazenēm, ka nespējam tām tā vienkārši paiet garām . Ēdam aizgūtnēm un uz priekšu virzāmies vien pa mazam solītim . Toties vitamīnus tagad būsim saēdušās vai visam nākamajam gadam!

Redzam, ka cilvēki mums garām sāk iet aizvien vairāk (nez no kurienes viņi visi ir uzradušies? ), tad nu mēs žēli šķiramies no ogām un turpinām ceļu. Kāpiens nez ko grūts neliekas. Vismaz pagaidām. Jākāpj un viss! Pat segums ir gana civilizēts. Redzam zīmi, ka kaut kad būs vieta, ko sauc Arnoate, un tur varēsim apsēsties un atpūsties. Tad nu dodamies lūkoties to sasolīto vietu .

Tā kā šodien ir kalnu kores bez civilizācijas, ēdienu un ūdeni nesam līdzi, taču izrādās, Arnoate mūs pārsteidz ar opciju par nelielām naudiņām iegādāties i kafiju, i atdzesētus dzērienus, un pat siera maizes, kēksu un dažādus batoniņus. Blakus mājas saimnieki saklājuši šo cienastu galdu un klāt pielikuši arī cenu zīmītes (0.50€ vai 1.00€). Turpat blakus ir groziņš, kurā cilvēki godīgi arī atstāj prasīto.

Mana soma ir gana pilna ar ēdienu, tāpēc šo iespēju neizmantoju. Arī ūdeni no publiskā krāna te varēja mierīgi papildināt. Atkal kārtīgi iepauzējam, jo esam jau nogājušas 11 km no plānotajiem 21 km.

Parādās neredzētas sejas – ar un bez lielajām mugursomām. Lai gan nekur citur es neesmu redzējusi opciju nosūtīt somas ar kurjeru, acīmredzot, tāda iespēja tomēr pastāv.

Ceļš arī tālāk ir ideāls iešanai, ka pat neviļus rodas jautājums – kas tad te ir tik grūts? Tīrā pastaiga, tikai bez civilizācijas! Godīgi taisām regulāras somu un zeķu pauzītes (kad tiek noņemtas somas no pleciem un es novelku arī zeķes, lai atdzesētu kājas un nomainītu mitrās pret sausām), jo skriet mums nav kur! Kilometrs pēc kilometra un beidzot tuvojamies arī Markina – Xemeina. Tikai līdz alberģei gan jāiet papildus 800 metri un vēl pāri dzīveligai 4-joslu šosejai .

Galamērķī – “Albergue-Casa Rural Intxauspe” esam nonākušas pirmās! Opā, lillā! Kā tad tā? Nu labi – pirmās mēs esam koplietošanas guļamistabā, bet te ir arī privātie numuri, kur daži tomēr mums jau ir priekšā. Ātri ieskrienam dušā, pārģērbjamies, izmazgājam drēbītes, lai tās jau varētu sākt žāvēties un sākam domāt – ko darīt ar vēderiem, jo gribas vismaz vienreiz dienā apēst kaut ko siltu! Kopienas vakariņas te dos tikai 19:30 un tas nozīmē, ka vēders uz nakti tiks dikti samocīts . Lai gan Ieviņa labprāt izmēģinātu, kas tas ir, es viņu pielaužu doties 800 metrus atpakaļ uz pilsētu, jo tur ir iespējams paēst arī pa dienu! Google map rāda pat vairākas opcijas.

Bet, ha, ha! Kamēr mēs aizejam – viena vieta vispār izskatās sen nav bijusi atvērta, bet citā mums tieši deguna priekšā aiztaisa durvis Nu ja! Ir sācies slavenais Spānijas siestas laiks! Eh, nu dikti žēl! Kaut kā uzķērāmies un noticējām Google informācijai. Nu un ko tagad darīt? Ejam veikalā, pērkam gatavus salātus un kaut kādus našķus. Es paķeru arī nelielu pudelīti gaspačo (tomātu) zupas un dodamies atpakaļ.

Pie mūsu alberģes ir ļoti skaists un plašs dārzs un visi piligrimi izklīst kur nu kurais. Arī mēs ēniņā atrodam galdiņu un ieturam maltīti. Cik labi ir izbaudīt mieru un klusumu pēc tādas kalnainas dienas! Ja godīgi , tad vakardiena man šķita daudz grūtāka. Taču savs sagurums ir sakrājies arī šodien.

Vēlā pēcpusdienā redzam tuvojamies nesen iepazītos rīdziniekus. Arī viņi nakšņos šeit. Bet kur Artjoms un Daša paliks turpmāk – viņi vēl nezinot. Liela izvēle neesot. Vai nu pēc 7 kilometriem klosterī, vai pirms Gernikas. Njā, ir diezgan riskanti vasarā iet šo Norte Camino bez rezervācijām, jo naktsmāju šajā ceļā ir krietni mazāk kā citos tikpat populāros Santjago ceļos. Taču man ar Ieviņu sirds ir mierīga, jo esmu laicīgi izpildījusi “mājas darbu” un visu mums norezervējusi

Vakars pienāk nemanot. Citi beidzot iet vakariņās – neliegšos, gaiss smaržo gardi, bet mēs dodamies uz savām gultiņām. Jāsapekelējas rītdienai.

Nu redzēs kā mums šonakt klāsies, jo istabā esam kādi 20 cilvēki. Dažus tomēr esam ceļā redzējušas, taču vairums ir sveši. Un vai kāds no viņiem izcelsies ar krākšanas talantu – to mēs manīsim!

Stāstījuma oriģināls, kā arī visas fotogrāfijas un video skatāmi Vitas Facebook profilā šeit : Vita Dobelniece, Turpinājumi sekos šeit: Camino de Santiago LASI CITUS STĀSTUS PAR ŠO CEĻOJUMU: