.
Camino Norte_6.diena_Markina – Xemeina – Olabe_22.07.25._19,4 km. Pārsteidzošā kārtā nakts starp kuplo cilvēku skaitu paiet pat ļoti labi. Pirmais drosmīgais modinātājs atskan nepiedodami vēlu – vien 06:40 un arī tad nebūt ne visi grasās celties.
Mēs esam pasūtījušas brokastis, kuras pasniedz no 07.00 – 8.30, tad nu ceļamies arī mēs un dodamies lejā. Gronzes komentāros bija minēts, ka tās šajā alberģē esot pilnīgas, taču pārsteigumu nav – ir parastais standartiņš. Cepta bagete, kruasāns, džems, sviests un kafija vai tēja.
Jē, mums šodien ir krietni mazāks ceļš ejams – varēšu pasaudzēt kāju, kuras papēdis klusiņām uz mani brēc. Taču tas, ka ceļš īsāks, nenozīmē, ka vieglāks. Tāpat šodien jāmēro ierastie kalni, kas vijas augšā un lejā. Taču varēsim to darīt bez steigas, jo šodienas alberģē mūs pieņems tikai no plkst 15.
Pamazām sākam runāties ar citiem ceļiniekiem, ne tikai tiem diviem no Rīgas. Cilvēki te ir atvērti, laipni un ieinteresēti uzzināt, no kurienes līdz kurienei mēs dosimies. To pašu pretim vaicājam arī viņiem, jo tad varam saprast, vai viņi arī ir apēduši tikpat pudu sāls cik mēs! Izrādās, lielais vairums ceļu ir uzsākuši San Sebastian, nevis Irun, kur to sākām mēs, tāpēc arī tās sejas likās tādas svešas.
Šodien nav nekādu ceļa pārsteigumu. Ir skaisti, dažādi un arī mazliet grūti (dēļ sāpošās pēdas). Nē, meloju. Īpašas noskaņas izstarojoša vieta ir klosteris, kurš laikam pat darbojas. Vismaz alberģe un hostelis te ir noteikti. Arī baznīca ir atvērta un aicina iekšā!
Vienā pauzītes vietā mums pienāk klāt sieviete, kura ir no Jaunzēlandes, bet tagad dzīvo Spānijā, un sāk mūs izvaicāt. No spāņu valodas pārejam uz angļu, un neskatoties uz to, ka viņa vārdus ber kā pupas un mēs knapi spējam izsekot viņas domu gaitai, mums pat izveidojas diezgan sakarīga saruna! Njā, ir traki, ka es nezinu angļu valodu
. Izpaliek šī jaukā ceļa sastāvdaļa – sarunas ar citiem ceļiniekiem, taču es to mācos un beidzot uzdrošinos arī ko angliski pateikt!
Kilometri pamazām rūk. Daudzi ir aizsteigušies mums garām, bet ar senioru pāri, kurš izrādās ir no Nīderlandes, gan mēs bieži maināmies. Lai būtu jautrāka iešana mums un arī viņiem, iztrellinām savas balsis un izdziedam kādu strēķīti ar latviešu tautasdziesmām. Bet dziedam tikai tās, kurām zinām visus pantiņus . Nezinām vai mūsu dziedāšana patika holandiešiem (jo aplausus nedzirdējām
), bet mēs ar Ieviņu esam gana lustīgas un uzjautrinātas pēc šādas muzikālās performances
.
Šodien ejam līdz alberģei, kas ir aiz Olabe, uz paša Camino ceļa – “Alberque Andiketxe”. Ceļš vijās augšup pa aizaugušu taku, tad tomēr parādās dažas mājas un viena no tām ir īstā. Šodien tomēr ēdīsim kopienas vakariņas, jo citu iespēju te nav. Taču saimnieks mums saka, ka vakariņu nebūs, lai ejam lejā uz tavernu, jo abas istabas ir rezervējusi grupa. Pag, pag.. kur tad paliksim mēs?
Fū… Tiekam vestas pa šaurām dēļu kāpnītēm uz otro stāvu un esam sajūsmā par to, ko ieraugām . Jumta stāvā, senatnīgā stilā ir iekārtota paliela istaba, kurā ir tikai piecas gultas, turklāt vienstāvīgās!
Ak, kas man par priekiem! Te ir tik skaisti un jau atkal mēs sajūtamies kā īpašu balvu saņēmušas!
Pat aizmirstas tas, ka izpaliks kopienas vakariņas!
Sakopjamies, pavadām siestas laiku savā gultā un plkst 18 dodamies kādus 200 metrus lejā, kur ir ēstuve. Tās saimniece ir lēna, nesteidzīga tumšādaina dāma, kura varētu būt no Kubas. Jo aiz letes ir Kubas uzraksts un arī ēdienkartē ir lasāms – rīsi kubiešu gaumē. Kamēr kubiete saulītē spaida savu telefonu, mēs ieejam telpā, pašas atrodam ēdienkarti, izvēlamies no 6 ēdieniem katra savu un gaidām, kad viņa nāks iekšā.
Nea… Viņa pat nedomā to darīt, tāpēc ejam atkal ārā un prasām – vai ir iespēja pasūtīt maltīti? Tikai tad viņa nesteidzīgi ceļas un vēl nesteidzīgāk nāk iekšā. Uzklausa mūs. Nobļaujas. Par laimi, ne uz mums, bet uz kādu, kuram laikam virtuvē būs jāuzbur mums ēdiens.
Paveikušas šo svarīgo ēdiena pasūtīšanas misiju, dodamies ārā piesēst pie galda. Saprotam, ka salvetītes no iekšienes ir jāpaņem pašām, jo slaucīt pirkstus savās kleitās nekādi negribētos . Tad sākam gaidīšanas misiju. Prātojam, kura ēdiena sastāvdaļa tagad tiek novākta vai nokauta, jo ēdiens kā nenāk, tā nenāk. Nu īsta restorāna cienīga pauze!
Par laimi, mēs nekur nesteidzamies, jo te ir riktīgi lauki un nav opcijas paveikt vēl kādas citas misijas!
Beidzot ēdiens ir klāt un tas pat ir gana gards! Kubieši laikam domāšanā ir līdzīgi latviešiem, jo mana porcija ir bagātīgi piekrauta ar salātiem. Tas priecē. Iestiprinājušās, dodamies kalnup uz alberģi.
Ak, vai! Kļūdījos! Tomēr ir gan vēl viena misija veicama – jāsadakterē mana kāja! Iepriekš visām tulznām biju izvērusi cauri diegus un lielākajai vēl pa virsu uzlīmējusi Compeed plāksteri. Jūtu, ka no papēža to plāksteri vajadzētu dabūt nost un tad nu kripatiņu pa kripatiņai to skrubinu un ar mazajām šķērītēm apgriežu, kamēr brūce parādās visā savā krāšņumā. Ļaušu tai pa nakti paelpot un no rīta smērēšu Fucidin. Īsti nepatīk kā tur izskatās, bet nu rīts ir gudrāks par vakaru, gan jau būs labi!
Jauniešu čalas piepilda māju. Viņiem plkst 22 sākas vakariņas , cerams tās neilgs vairākas stundas. Bet ir jauki būt tik enerģisku un dzirkstošu cilvēku ieskautai, jo jaunība uzlādē un iedod sparu. Tad nu tāda sasparojusies pošos uz lielo gultu, lai izbaudītu renovētās lauku mājas nakts burvību!
Stāstījuma oriģināls, kā arī visas fotogrāfijas un video skatāmi Vitas Facebook profilā šeit : Vita Dobelniece, Turpinājumi sekos šeit: Camino de Santiago
LASI CITUS STĀSTUS PAR ŠO CEĻOJUMU:
- Vita Camino del Norte ceļā
- Vitas Camino del Norte ceļš – pirmā diena ceļā uz sākuma punktu
- Vitas Camino del Norte ceļš – otrā diena uz ceļa sākuma punktu
- Vitas Camino del Norte ceļa pirmā diena
- Otrā Camino del Norte ceļa diena
- Trešā Camino del Norte ceļa diena
- Ceturtā diena Camino del Norte ceļā
- Piektā diena Camino del Norte ceļā
- Septītā diena Camino del Norte ceļā
Views: 2
