Pēdējā diena Camino del Norte ceļā

Camino Norte_9. (pēdējā) diena_ Lezama – Bilbao_25.07.25._12,6 km + 13 km pa Bilbao. Izgulējušās kā karalienes (vismaz es), nesteidzīgi ceļamies. Lai gan hotelī var paēst kārtīgas brokastis pa 9 €, mēs brokastojam numuriņā, jo beidzot ir jāatbrīvojas no visādam drabiņām, ar kurām ir pilna mazā ķesele .

Šodien paredzēti vien 11 km, bet vienalga neko garumā nestiepjam. Izejam jau 08:15, jo rīta mieram un dzestrumam ir sava burvība .

Arī šodien mūsu laika ziņu aplikācijas (katrai sava) ir brīdinājušas par gaidāmo lietu pietiekamos apjomos. , bet pagaidām nekas par to neliecina.

Tā kā esam nost no Camino trases, atveru Google map un ejam pa ielām, jo gribas iet pa marķējumu, nevis šo rūpniecības rajonu, kuru jau vakar iepazinām. Bet, to, ka viena no ieliņām ved atpakaļ, pamanu kad ir jau par vēlu . Bet man nepatīk iet atpakaļ , tāpēc brienam pa taciņu gar žogu, cerībā, ka varbūt kaut kur tajā varētu būt caurums. Nekā! Pilsētiņa rūpējas, lai kāds dullais nemestos zem vilciena! Bet labi, ka uzrodas celiņš, kurš mūs tomēr aizved līdz civilizētai gaisa pārejai pār dzelzceļa sliedēm un beidzot esam uz zaļās Camino līnijas .

Šādi lavierējot, esam jau Zamudio. Pāri galvām laižas lidmašīna. Un tik zemu, ka varētu izlasīt visus reklāmas tekstus, ja uz tās vēdera būtu kas rakstīts. Troksnis ir varens, neviļus pat sabīstos. Nabaga Zamudio iedzīvotāji – viņiem nu gan ir ko turēt!

Drīz vien sākas ceļš augšup. Vēl pa pilsētas ielām, bet tad iekšā eikaliptu mežos. Uh! Beidzamais mūsu kāpiens Avrila kalnā ar 300 metru augsto slīpumu ir kā ķirsītis uz tortītes un kā atgādinājums – pa kādiem tik kalniem un lējām mēs negājām iepriekšējās dienās . Šis jau vairs ir tikai tāds atmiņu nostiprinošs kāpieniņš, bet man iesvīst sanāk tāpat! Izcirtumā, takas malā, redzam sēžam sievieti. Oho, blakus ir uzslieta telts un tajā kušņājas jaunāka meitene. Pēc viņu sarunām saprotu, ka tās ir vācietes un man izskatās pēc mātes un meitas. Ļoti drosmīgi! Un ekonomiski!

Tuvojoties Bilbao, ejam caur iekoptiem parkiem, kur ir padomāts par cilvēku ērtu atpūtu. Lēnām mūsu skatam atklājas milzu pilsēta – pagaidām vēl pie mūsu kājām. Tālumā lepni izslejas dažādu baznīcu torņi. Virzoties lejup, ejam garām Begonjas bazilikai – sirds mani sauc tajā iekšā. Skan skaista klusināta mūzika un kājas pašas noslīgst ceļos – pateicībā par Dieva žēlastību, sardzību, vadību un Viņa bezgalīgo mīlestību uz mums!

Tuvošanās Bilbao sirdij – Svētā Jēkaba katedrālei – ir ļoti skaista! Lejup pa ļooooti garām kāpnēm, kas ir oriģinālais viduslaiku ceļš . Pilsēta mudž no cilvēkiem, kas sēž gan uz trepēm, gan āra kafejnīcās, gan piepilda ielas. Mazliet palīkumojušas nonākam Sv.Jēkaba baznīcā, kurā tieši ir sācies dievkalpojums.

Ietūcījušās ar visām mugursomām un nūjām iekšā, saprotam, ka baznīca ir tik pilna, ka nav pat kur adatai nokrist. Mazliet uzkavējušās un ieklausījušās evaņģēlijuma lasījumā (nesaprotam jau gan ne vārda ), dodamies ārā, ļaujot citiem ieņemt mūsu vietas.

Šodien esam nolēmušas svinēt un baudīt visu, ko laipnā basku zeme mums var sniegt. Sākam ar pusdienām . Gribas atrast piligrimu piedāvājumu, taču Mērfijs mūsu ceļā ir paslēpis visas šādas iespējas , tāpēc turpat pie katedrāles āra terasē apskatām ēdienkarti (ne cenas) un izlemjam palikt tepat. Mūs ļoti ātri apkalpo un finālā atkal ēdu zivi – Bacalao, kura peld sarkanā škidrumā. Ir gardi. Nolemjam te vakarā atgriezties, jo ir jānobauda arī izslavētie pinchos jeb uzkodas.

Ceļš uz hosteli Pension Vista Alegre mūs ved caur melnādaino un austrumnieku rajonam – ir gaiša diena, taču jūtamies kaut kā ļoti neomulīgi . Labi, ka uz 1,4 km netālo dzelzceļa staciju Abando mums rīt no rīta būs jāiet pa citām ielām .

Mazliet atpūtušās, dodamies atpakaļ uz pilsētu. Atrodam Gugenheima izslavēto muzeju (iekšā gan neejam. Gan biļešu cenas dēļ -29€, gan laika dēļ – gribam izbaudīt pilsētu), kāpjam augšup pa interesantām metāla trepēm, pārejam pār H burta tiltu, kāpjam lejā un ejam uz vecpilsētu pa promenādi. Izrādās, Camino tālāk ved pa vienu vai otru upes pusi – atkarībā, kuru ceļa variantu gājējs ir izvēlējies. Camino zīmītes gan neredzam, bet varbūt tāpēc, ka ejam pretējā virzienā.

“Pamielojušās” suvenīru veikalos, padzērušas kafiju ar saldiem kārumiem, izlīkumojušas pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, dodamies atpakaļ uz katedrāles laukumu. Un arī šeit mums veicas – tieši atbrīvojas galdiņš pinchos bārā. Baudām interesantas garšas, pārrunājam ar Ieviņu ceļu, kas mums aiz muguras un kas varētu sagaidīt turpinājumā, līdz redzam riktējamies trīs muzikantus. Mēs sēžam kā ložā – nu kur tā var veikties! Klausāmies flamenko dziedājumā un ar pilnu krūti baudām noskaņu. Tā vienkārši ir burvīga! Gribas teikt Martiņa Rītiņa vārdiem – kas var būt labāks par šo!

Pārsteidzošā kārtā šajā liellpilsētā, kur čum no cilvēkiem, esam saskrējušās arī ar ceļā iepazītos pāri no Jaunzēlandes un senioriem no Nīderlandes, kuriem dažas dienas atpakaļ mēs uzdziedājām. Ir tik patīkami atkalredzēties! Un, protams, ir skumjas, ka šis mūsu ceļš beidzas un šos jaunos cilvēkus vairs nekad nesatiksim.

Ir jau vēla vakara stunda, kad mazliet sagurušas, bet laimīgas dodamies atpakaļ uz hoteli. Visas dienas garumā tā arī ne lietus piles nesagaidījušas, izmantojam iespēju vēl mazliet palīkumot. Trāpam uz koncertu upes malā, vēlāk redzam otrā krastā skrituļotāju braucienu. Vienīgi skaisto Žuburi tiltu mums neizdodas redzēt visā tā krāšņumā. Bet visus labumus nevar gribēt Un mums to tāpat jau ir bijis bezgala daudz!

Paldies Diāna Nemme par iedrošinājumu ceļu iet kleitās! Cerams, Tur neturi uz mums ļaunu prātu, ka esam aizņēmušās Tavu dreskodu! Jo iešanai kleitā tiešām ir savas priekšrocības! (laba ventilācija ). Lai gan savu ideālo kleitu es vēl neesmu atradusi. Jo grūti ir satilpināt visas vajadzības vienā apģērba gabalā. Tai ir jābūt ātri žūstošai, vieglai, neburzīgai, ar platu plecu un padušu joslu (lai nestrīķējas paduses un neberžas pleci), ar kabatām un platu kleitas apakšdaļu, lai var kāpt, lēkt, pietupties. Un vēlams ar kuplām, garām piedurknēm, lai neapdeg rokas. Un, protams, arī tādai, kas uzprasās uz komplimentiem!

Sirsnīgs paldies visiem, kas sekoja un juta līdzi! Pat, ja tikai ar īkšķīšiem, sirsniņām un apskāvieniem! Īpašs paldies visiem, kas mūs uzmundrināja un atbalstīja! Galvenokārt jau šīs ir piezīmes (lai arī publiskas) mums pašām – par ceļu, redzēto un izjusto. Taču ir prieks, ka mūsu stāsti ceļojumā ir “aizveduši” vēl kādu. Bija prieks dalīties un prieks, ka jums patika! Turpinājums sekos!

…. 2026.gada jūnijā!

Stāstījuma oriģināls, kā arī visas fotogrāfijas un video skatāmi Vitas Facebook profilā šeit : Vita Dobelniece, Turpinājumi sekos šeit: Camino de Santiago

LASI CITUS STĀSTUS PAR ŠO CEĻOJUMU: