.
Camino Norte_8.diena_ Pozueta – Lezama_24.07.25._17,8 km. Pilnais vēders neļauj iemigt . Dzirdu, kā sāk muzicēt viens, tad pievienojas otrs un tūlīt jau arī trešais – nu varens krācēju trio – kā uz sacensībām – kurš skaļāk! (Redz, ko ar dažu labu izdara bagātīgas vakariņas!
) Varbūt arī man mēģināt pievienoties viņiem? Labāk jau laikam nē! Lai lauku mājas jumts tomēr paliek savā vietā!
Kaut kad iemiegu, bet pret rīta pusi uztrūkstos no pamatīgas lietusgāzes, kas sitas pret zemi. Ak, man dieniņ! Cik labi, ka ārā vēl ir tumšs. Tas nozīmē, ka vēl nekur nav jāiet! Ir cerība, ka lietus varbūt mitēsies!
Pirms septiņiem kādam atskan modinātājs, savējos pat vairs neliekam, jo mums jau atkal nekur nav jāsteidzas. Varam lēnu garu mieriņā izbaudīt pēdējās 2 iešanas dienas, jo kilometri līdz Bilbao atlikuši pavisam maz .
Esmu pieteikusies brokastīm pa 6€ (nebija gan prāta darbs, jo man vēderā kā dzīvas vēl ir vakardienas vakariņas ), taču gribēju novērtēt šīs mājas piedāvājumu un tas patiešām ir atšķirīgs un krietni bagātāks kā iepriekš Markinā ēstais – kelogsi ar pienu, bezpiedevu jogurts (kurā es iepikšķinu vīģu džemu un vēlāk arī kivi džemu), apelsīnu sula (lej, cik vari izdzert), maizīte, milzu keksa gabals, kafija.
Tā kā šo visu viens mazs cilvēkbērns nemaz nespēj apēst
, tad kaut kas no neapēstā aizceļo arī uz manu pusdienu kastīti.
Nu ko.. ir 08:10. Uztaisu atvadu bildi ar alberģes sirsnīgo un runātīgo saimnieku un dodamies ceļā. Par laimi – no solītā lielā lietus vēl nekā, un par to mums abām ir prieks! Tveram ar acīm vēl pēdējās lauku ainavas, jo drīz jau nāksies “baudīt civilizācijas labumus”.
Netālu no mūsu alberģes, skaisti saposusies, uz ceļa pie savas mājas stāv kundzīte un piedāvā piligrimiem banānus, ābolus un visādus našķus (par naudu, protams). Taču visi iet viņai garām pat īsti nepaskatoties – jo ir agrs rīts un vēderi ir pieēsti. Man viņas ir tik žēl! Taču pati es arī neesmu ne par kapeiku labāka – arī es neko neiegādājos, jo soma jau tā ir smaga un es pati varētu tādu našķu galdiņu ceļa malā “uzburt”
. Lieku cerību uz pusdienas laika gājējiem – varbūt tad senjorai veiksies “ar biznesu” labāk
– viņa jau kā nekā cenšas mūsu dēļ!
Turpinām iet naskā solī uz priekšu. Ir jāskatās kur liekam kājas, jo ceļš ir kļuvis peļķēm bagāts, taču segums šodien ir pateicīgs un iešana ir viegla!
Eju un sirds gavilē – šajās 8 ceļa dienās esmu saostījusies eikaliptu smaržu un ar pilnu krūti ieelpojusi svaigu gaisu, lauku mieru un klusumu; saklausījusies putnu treļļus un okeāna šalkoņu; esmu izvingrinājusi kājas un patrenējusi sirsniņu; pārvarējusi grūtības, piespiežot sevi kustēties, kad gribas apstāties un nespert tālāk ne soli; esmu atpūtinājusi prātu no ikdienas sīkajām problēmām un domām par darbu; esmu domās atskatījusies uz savu dzīvi un centusies nospraust nākamos mērķus; nesteidzīgi lūgusies par saviem mīļajiem un mieru pasaulē ; esmu sasmēlusies pozitīvas emocijas, uzsūkusi sevī bezgala skaistus dabas skatus; esmu iepazinusies ar citiem ceļiniekiem, pārvarējusi savu nedrošību runāt angļu mēlē un baudījusi laiku kopā ar savu mīļu draudzeni Ieva Kalniņa! Nu, vai nav bagātīgs veikums?
Pirms Goikolexea ir izvēles iespējas – iet pa klasisko ceļu, vai pa to, kas kartē atzīmēts ar raustītu līniju. Klasiskais sākas ar strauju kāpumu augšup un pa mazu šauru taciņu, kur mūsu stilbus glāstītu slapja un gara zāle, tāpēc priekšroku dodam otrajam variantam. Neiziesim – neuzzināsim, kas tur bija citādāks. Tāpēc turpinām vien iet pa plato meža stigu, līdz drīz vien izejam uz šosejas. Un tālāk vairākus kilometrus gar šosejas malu. Nav visai patīkami, jo mašīnas te brauc gana daudz. Bet savs labums ir – mēs ejam no kalna lejā, ne augšā .
Gribam piestāt Goikolexea kafejnīcā, bet, izrādās, te tādas nemaz nav. (Vai nu arī nemākam ieraudzīt ). Prasu kundzītei – kur ir kafejnīca un viņa rāda un saka, ka kilometru uz priekšu. Gan jau, ka viņa zina, ko mums saka, jo Spānijā seniori pa kafejnīcam dzīvojas diezgan regulāri. Nu labi, tad tik turpinām iet.
Debesis sāk palikt draudīgas, taču man ļoti vajag pauzi! Esam nogājušas jau 12 km bez pieturām. Sāk īdēt kāja, kura pamazām atkopjas. Redzam atpūtas vietu – tur arī apstājamies. Kamēr novelku zeķes un pagrabinos ap somas saturu, dzirdu Ieviņu sakām – nāk Pelēkais! Man liekas, ka pat karavīri, izdzirdot trauksmes signālu, nespētu tik ātri sapekelēties kā to izdarījām mēs!
Tikko bija sauss, bet te jau līst kā no pārpilnības raga. Lietus mēteļos ietinušās stāvam zem koka un priecājamies, ka neesam šobrīd kāda lauka vidū. Sāk pamatīgi gāzt. Turpinām stāvēt. Bet, nu cik ilgi tā stāvēsim? Varbūt tomēr ir jāiet? Nosakām, ka dosim mākonim laiku piecas minūtes, un tad viņam ir jābeidz līt!
Un variet iedomāties? Mākonis mums paklausa!
Es nebeidzu vien brīnīties par brīnumiem, kas notiek uz ceļa, lai gan zinu – kam par to ir jāpateicas!
Dodamies iekšā Larrabetzu un nosmaidām, ka tepat, vien nieka 650 metrus tālāk, bija senjoras pieminētā kafejnīca, kurā būtu varējušas mierīgi pārlaist lietu. Taču tad mēs nebūtu kārtējo reizi pārliecinājušās par to, ka un kā tiekam lolotas. Njā… katrai mūsu izvēlei un rīcībai ir “sekas”, kā jau dzīvē…
Līdz Lezamai, mūsu šīs dienas galamērķim ir vairs tikai 3,3 km. Ceļš ir līdzens, taisns, pa pilsētas ielām. Melnie mākoņi ar mums draiskojas un jau Lezamā tie mūs atkal piespiedu kārtā iedzen kafejnīcā. Pēc brīža turpinām ceļu līdz šīs nakts hostelim mazliet aiz Lezamas. Mūsu piedzīvojumi alberģēs un draudzēšanās ar citiem ceļiniekiem ir beigusies , jo pēdējās naktīs sevi apbalvosim ar privātiem numuriņiemn
.
Te ir kāds loģistikas rajons, jo pilns ar visādām noliktavām un mašīnām, un ir dzirdami dažādi rūpnieciski trokšņi, taču mūsu naktsmājas “Hotel Matsa B&B” ir grezns un skaisti iekārtots nams ar vēl skaistāku un labi iekoptu dārzu – īsta bauda acīm salīdzinājumā ar vakardienas alberģes apkārtni .
Ātri nodušojušās steidzamies Zamudio virzienā uz kādu ēstuvi, lai tiktu pie silta ēdiena, bet atkal ietrāpām siestas laikā. Eh, kā nemācāmies no savām kļūdām! Taču vienā no krodziņiem, kurā piestājam, bāra meitene ir tik izpalīdzīga (vai arī mans ģīmis no vilšanās tik garš
), ka viņa pierunā pavāru mums pasniegt vienu ēdienu no piligrimu ēdienkartes un mēs ātri ķeram, lasām, tulkojam kas ir kas un finālā pasūtām baltās pupas ar langustiem. Nav ne jausmas, kas tas būs, bet, cerams, ka kaut kas ēdams.
Atnes sarkanu zupu ar baltām pupiņām, kurā skaisti guļ divi gliemežvāki (tie mana somā ceļos uz Latviju ) ar mīdiju un lielu garneli katrā. Esmu priecīga par savu izvēli, jo šāds ēdiens ir Spānijai raksturīgs un man riktīgi labi garšo, bet Ieviņai gan īsti pie dūšas neiet
. Iestiprinājušās un nopirkušas Eroski veikalā kādu kārumu vakaram, soļojam 2 km atpakaļ uz hosteli un ceram, ka kārtējais draudīgais mākonis šoreiz mūs nepanāks.
Ir jūtams sagurums, lai gan nevar ne salīdzināt ar tām grūtībām, kuras piedzīvojām iepriekšējās dienās. Varbūt “sagurums” ir no daudzajiem iespaidiem? Bet varbūt tās ir skumjas, ka “piedzīvojums” drīz beigsies?
Stāstījuma oriģināls, kā arī visas fotogrāfijas un video skatāmi Vitas Facebook profilā šeit : Vita Dobelniece, Turpinājumi sekos šeit: Camino de Santiago
LASI CITUS STĀSTUS PAR ŠO CEĻOJUMU:
- Vita Camino del Norte ceļā
- Vitas Camino del Norte ceļš – pirmā diena ceļā uz sākuma punktu
- Vitas Camino del Norte ceļš – otrā diena uz ceļa sākuma punktu
- Vitas Camino del Norte ceļa pirmā diena
- Otrā Camino del Norte ceļa diena
- Trešā Camino del Norte ceļa diena
- Ceturtā diena Camino del Norte ceļā
- Piektā diena Camino del Norte ceļā
- Sestā diena Camino del Norte ceļā
- Septītā diena Camino del Norte ceļā
- Pēdējā diena Camino del Norte ceļā
Views: 5
