Aprīļa otrā puse un mūs pārsteigusi ziemas īslaicīga atgriešanās. Vakar no rīta sēdēju pie loga un, turot rokās karstas kafijas krūzi, vēroju notiekošo uz ielas. Radio atskaņoja atbilstošu dziesmu: par lietu un slapjumu. Lietus pamazām pārvērtās lielās sniega pārslās. Ļoti stipras vēja brāzmas tās trieca gareniski pa ielu. Uz braucamās daļas asfalta, ar knābjiem pret vēju, stāvēja divas kaijas. Kad tuvojās kārtējā automašīna, tās streipuļojot patipināja tuvāk zālājam un tad atkal atgriezās ielas vidū.
Tā viņas tur atradās diezgan ilgi. Interesanti, kāds nolūks bija to galvās? Viena no viņām pa brīdim izplēta spārnus, nedaudz pavicināja un tad atkal sakļāva gar sāniem. Varbūt mērīja vēja spēku? Līdz beidzot sadūšojās un atrāvās no asfalta. Palidojusi nelielu gabaliņu, nolaidās uz ielas. Tad atkal nedaudz palidoja, līdz ar dažiem “piegājieniem” nonāca daudzstāvu mājas aizvējā un aizlidoja ārpus mana skata.
Otra kaija pat nemēģināja darīt kaut ko līdzīgu. Varbūt nebija pārliecināta par savām spējām. Tā sparīgi centās turēties pretī vēja brāzmām un tāpat tipināja prom no ielas vidus (lai palaistu automašīnas) un atpakaļ.
Vienā brīdī vēja brāzma iepūta stiprāk nekā līdz tam. Notika tas, ko bieži negadās redzēt … kaijas kājas vairs nespēja noturēties uz vietas, tās slīdēja pa slapjo asfaltu kā pa ledu. Protams, ne tik ātri, kā tas notiktu uz īsta ledus. Tomēr kaija saglabāja mieru – pat nemēģināja ne ar spārniem vai kā citādi “glābt” situāciju. Vienkārši, sastingusi kā statuja, ļāvās vējam. Pēc tam kā nekas īpašs nebūtu noticis (kaijām vējš ierasta parādība), atgriezās savā sākuma pozīcijā ielas vidū. Un to iezīmēja ar baltu punktu …
Pēc kādas stundas, kad mana kafija jau sen bija beigusies, palūkojos pa logu. Kaija joprojām atradās turpat. Balto punktu ielas vidū lietus jau bija nomazgājis.
…
Visits: 1
by 
by 
