Sestdiena. No rīta ilgāk nočammājos, līdz laukā sāka līt lietus. Ko darīt? Acis apstājās pie vairākām krāsainām mapītēm uz plaukta, kurās uz mazām un lielākām lapām “uzmestas” idejas dažāda satura rakstiem. Īstais laiks tās pārskatīt – varbūt kas noder un ir aktualizējams.
Ko gan tik tur neatradu! Vērtīgus “domu graudus” no Karnegi grāmatām vadības mākslās, tīkla mārketinga pamatus, paša novērojumus no tiem periodiem, kad strādāju dažādās mācību iestādēs un diskutēju par atšķirīgiem uzskatiem ar saviem daudz pieredzējušiem (vēl padomjlaika) kolēģiem, vientuļo sieviešu raksturīgās iezīmes, aktuālos notikumus pašu sabiedrībā un pasaulē, ieteicamos apskates objektus tuvākā un tālākā apkārtnē (no kuriem daudzi apmeklēti, bet vēl vairāk gaida savu rindu), vingrojumus paša fiziskajam un gara spēkam un veselībai (pēc ilgstošas sēdēšanas un nekā nedarīšanas) … un vēl daudz ko citu.
Tad nu cītīgi “paravēju” šo lauciņu, jo par daudz ko rakstīts, bet daļu no satura saprastu vien manas paaudzes vai vecāki lasītāji, kuru skaits “iet mazumā”. Vai vērts? Savukārt vēl viena kategorija, ko savā prātā biju apzīmējis kā “aktualitātes”, jau vairs nav nekāds jaunums, bet gan drīzāk (tuvāk) sadaļai “vēsture”. Ko no tā var secināt: ja tā liekas “karsta tēma”, tad nav ko atlikt un vilkt garumā ar rakstīšanu. Ziņas nav vīns vai alus, kas ar laiku (tiesa, tikai līdz zināmai robežai) briest un kļūst kvalitatīvāks. Jāturas līdzi laika un notikumu skrējienam. Arī brīvdienās.
Darbošanās beidzās ar to, ka pie ārdurvīm nolikta paka ar vairs nevajadzīgām idejām, kuras jānogādā šķirojamo atkritumu papīru konteinerā. Bet daļa piezīmju atgriezās mapītē uz plaukta līdz … vai nu pārtaps kādā jaunā rakstā, vai arī tur (mapītē) sagaidīs kādu citu lietainu dienu. Jo tikko uzspīdēja spoža saule un brīvdienas turpināsies jau ārpusē.
…
Visits: 14
by 
by 
