Bieži nonākam situācijās, kad par vienu un to pašu jautājumu vairākiem cilvēkiem ir atšķirīgs viedoklis. Ne velti tādās reizēs pat nedaudz nievājoši mēdz teikt, ka: “cik cilvēku, tik viedokļu”. Vai tas ir kas slikts? Nez’ vai, drīzāk normāls gadījums.
Iztēlojieties situāciju, kad karstā vasaras dienā vairākiem cilvēkiem palūdz vienā un tajā pašā laikā vērot pilsētas laukumā notiekošo pasākumu. Viens no viņiem kopā ar ģimeni sēž pie loga savā trešā stāva dzīvoklī, otrs – zem saulessarga pie galdiņa laukumā esošajā kafejnīcā, trešais – atrodas uz soliņa blakus bērnu rotaļu laukumiņam, bet ceturtais – ērti iekārtojies uz strūklakas baseina malas.
Pēc pasākuma katram palūdza pastāstīt par to, kas notika laukumā un vai patika redzētais. Rezultātā par pasākumu bija četri visai atšķirīgi viedokļi. Vispirms, tas ko viņi redzēja, bija atkarīgs no vietas, kur atradās katrs no šiem četriem cilvēkiem. Savukārt patika vai nē, lielā mērā bija atkarīgs no apkārtējā “fona”. Vai varēja vērot un baudīt netraucēti, vai arī kaut kas “bojāja” (jautra un skaļa kompānija blakus, priecīgo bērnu klaigas un tml.) paša noskaņu un arī viedokli par laukumā notiekošo pasākumu.
Tad nu tā sanāk, ka par vienu un to pašu pasākumu (notikumu, dzīves realitāti) var būt atšķirīgi viedokļi, atkarībā no personas skatpunkta, apkārt notiekošo un paša “filtriem” (vērtībām). Tā arī nonākam pie jau pieminētā: “cik cilvēku, tik taisnību”. Un šajā apgalvojumā nav nekā nepatiesa.
Tādēļ, lai iegūtu objektīvu viedokli par notiekošo, vairāk vajag ieklausīties arī atšķirīgos stāstos par redzēto no citiem skatupunktiem, salikt vienā kopīgā “bildē” un tikai tad izdarīt secinājumus. Prātā pat pieļaujot tādu domu, ka arī tas var nebūt vienīgais un absolūti pareizais.
Ideja “pasmelta” no grāmatas “Mirklis ar sevi”.
…
Visits: 28
by 
by 
