Pēc tam, kad man apkārt esošie cilvēki uzzināja, ka esmu nolēmis aiziet no pašreizējā darba, viņi man vaicāja: ko es darīšot tālāk? Daudzus, gandrīz visus, pārsteidza mana atbilde, ka nedarīšu pavisam neko. Ar to es biju domājis, ka nedarīšu nekādu “maizes darbu”.
Vēlos no sevis, sava prāta, domām, galvas dabūt laukā visu, kas saistīts ar patreizējo darbu. Nonākt pie pilnīgi “tukšas” galvas. Un tikai tad tajā sākt pildīt jaunu saturu. Mērķtiecīgu.
Tāda pārliecība manī bija vēl vakar vakarā. Tomēr šorīt, klausoties pāri lidojošās vārnu kolonijas klaigās aiz loga, dzima jautājums sev: bet kā es zināšu, ka mana galva ir pietiekami “tukša”, lai sāktu tajā pildīt jaunu saturu?
Kā zināšu, ka ir pienācis laiks sākt kaut ko pavisam jaunu? Nekas iepriekš neesmu veicis līdzīgus eksperimentus ar sevi. Varbūt arī šāda pieredze ir vajadzīga?
Kaut kur lasīju vai dzirdēju, ka tad, kad “ej lejā”, varot arī tam ļauties, līdz ar kājām sajūti grunti vai dibenu (ne savu). Tad atsperies labi dūšīgi pret to un sāc jaunu ceļu uz augšu.
Tā gaidot, gandrīz neko nedarot, var sevi pavisam izlaist slinkumā. Gan garīgi, gan fiziski. Labi, ar fizisko tā kā nebūtu problēmu. Pa rokai ir vingrošanas paklājiņš, dažāda svara hanteles, pievilkšanās stienis, “ejamās” nūjas un velosipēds. Rindas kārtībā tie visi arī tiek izvesti pastaigā vai izkustināti.
Tad nu atliek vien paša prāta gurdenums. Ar to jau grūtāk. Kaut kā pagadās “ceļā” kāda grāmata, interesanta filma vai arī saistošs raksts internetā. Bet izpaliek kas radošs pašam no sevis. Tātad – ir uz ko tiekties.
Manu acu priekšā pie istabas sienas pareizs uzraksts – Sāc darīt to, ko visu laiku atliec!
Visits: 349
by 
by 
