Lai dzīvotu laimīgi kopā, nav nepieciešams, lai cilvēki būtu atkarīgi viens no otra, jo attiecības nav “tirgus modelis”, kurās notiek savstarpēji darījumi: tu man – es tev.
Attiecībās un dzīvē bieži vien ieslēdzas nosacītais “kalkulators” – ko es otram devu un cik par to saņēmu pretī. Ja kādam palīdzēju, tad pretī gaidu pateicību. Vismaz. Pasniedzu jubilejā dāvanu – tātad pie manis viņš nenāks ar tukšām rokām un dāvana, kā minimums, būs līdzvērtīga manējai.
Šāda kalkulēšana, vērtēšana un salīdzināšana neļauj sajust to, ka mums pašiem jau visa kā ir gana pietiekoši. Visu, ko mēs darām viens otram, vajadzētu notikt ne tādēļ, lai saņemtu pateicību (mutiski vai materiāli), bet gan tādēļ, ka mums vienkārši patīk otram radīt prieku un nevaram savādāk.
Ja cilvēks nolemj ar kaut ko dalīties tikai tādēļ, lai par to kaut ko saņemtu pretī, tad tāds cilvēks, pašam to neapzinoties, kļūst atkarīgs no citu cilvēku rīcības un vairs nav pašpietiekams cilvēks.
Bērniem bieži saka: “Dari citiem tā, kā tu vēlies, lai pret tevi izturas”. Principā jau tas ir ļoti jauki, tomēr, ja reālajā dzīvē nenotiek tā kā tiek gaidīts? Tad var gadīties, ka aiz liela sarūgtinājuma un vilkšanās nepamana citu cilvēku pozitīvo rīcību. Tā vietā tiek salīdzināta bilance. Ja tā negatīva, sirdī iezogas rūgtums.
Tādēļ vairāk vajadzētu vērst savu uzmanību un enerģiju uz to pozitīvo, kas jau ir mūsu dzīvē vai tajā ienāk ar citu cilvēku līdzdalību. Tad pozitīvā būs vēl vairāk un vairāk. Kā teica manā bērnībā: “Kur ir, tu rodas!”
Visits: 375
by 
by 
