“Līča efekts”, kā dēvēja spēcīgo snigšanu februāra vidū, pludmali bija pārklājis ar biezu un irdenu sniega kārtu. Reiz pa to aizbridu četrus kilometrus vienā virzienā un sapratu, ka atpakaļ tādu sniega “malšanu” zem zābaku zolēm negribu. Izvēlējos attīrītu gājēju celiņu gar šosejas malu.
Tomēr svētdienas saule ar rāmo krasta vēju aizvilināja mani atkal uz pludmali. Vismaz paskatīties. Patīkami bija redzēt ar traktoru no sniega attīrītu celiņu gājējiem. Uz abām pusēm, cik tālu vien skats sniedza. Lieliski, jāizmanto.
Gājēju bija daudz. Pa vienam, pāros un ģimenes vairākās paaudzēs. Lielākā daļa izmantoja no sniega attīrīto celiņu. Daži izvēlējās brist pa sniegu, kamēr tas vēl balts un biezs. Un pie viena izmantot iespēju paslidināties atsevišķās no sniega brīvās ledus joslās.
Tuvāk kāpās augošiem krūmiem savu celiņu izveidojuši slēpotāji. Redzēju dažus slēpojam. Kāda cienījama vecuma kundze nāca man pretim vienā no rokā nesot slēpes, otrā – nūjas. Sākumā nodomāju – varbūt spēka pietrūcis. Bet tad ievēroju, ka vienai slēpju “kurpei” (kaut kā mēle neļauj to apavu nosaukt par slēpju “zābaku”) atplīsusi pazole līdz pašam pēdas vidum. Tad nu no slēpošanas vairs nekas nesanāk.
Raugoties uz slēpēm un slēpju “kurpēm” nevarētu teikt, ka tie ir no viņas jaunības gadiem. Tad patiesi ražoja slēpju “zābakus”. Tomēr tāpat viss viņas komplekts dzīvojis garu mūžu un daudz ko pieredzējis. Līdz kāda tā daļa (pazole) vairs neizturēja.
Tagad, kad līdz marta beigām pastaigā pavadā pludmalē drīkst izvest arī suņus, netrūkst arī to. Mazu un lielu. Cits mazais ietērpts vēl papildus siltā “ziemas” tērpā, bet vienalga izskatās trīcošs, ka pat žēl sametās to redzot. Bet, ja īpašnieki tā nolēmuši, tad jāpiecieš vien ir. Lielākiem un ar biezāku kažoku – pludmale īsta vieta, kur izskrieties. Ieraugot gājējus, saimnieki piesauc savu lolojumu un pieāķē pavadiņu. Tomēr ne visi … jo paļaujas uz savu pavēlošo balsi. Kas, pārsvarā gadījumos, tomēr iedarbojas.
Man acīs “iekrita” kāds romantisks pārītis. Viņi bija aizgājuši līdz pašai ūdens malai un apsēdušies un viļņu sastumtas ledus kaudzes tā, ka viņu kājas nokarājās virs ūdens. Tālāk aiz viņiem tikai tumši pelēkā jūra un tādas pašas krāsas mākoņi.
Šo pelēcīgo fonu pa laikam “izraibināja” lidojošie gulbji. Pa pāriem vai nelielo bariņos. Saules apspīdēti, šie lielie putni labi izcēlās uz pieminētā fona. Gājēji steidza tos noķert savu telefonu fotokameru objektīvos. Nedaudz attālāk varēja jūrā redzēt peldam lielu gulbju baru. Tas gan atradās ārpus telefonu “sniedzamības” robežām. Tomēr lieliski papildināja pavasarīgās pludmales noskaņas.
…
Views: 50
