Septembra sākumā man acīs “iekrita” ziņa, ka Mākslas muzejā Rīgā būšot fotogrāfa Gunāra Bindes darbu izstāde. Uzreiz savās piezīmēs to ierakstīju, kā “noteikti izdarāmu” pasākumu – apmeklēt šo izstādi.
Kad svētdienas pēcpusdienā nonācu Mākslas muzejā, meklēju Bindes fotogrāfiju izstādi. Redzēju vien pelēkā krāsā noformētu sienu ar īsu informāciju par fotogrāfu un viņa darbiem. Bet kur pati izstāde? Taujāju vienam no tuvumā esošiem muzeja darbiniekiem. Izrādās, ka burtiski “jāiet cauri sienai” … vertikāli iekārtām auduma (cita materiāla) lentām, kas nodala izstādi no pārējās telpas.
Skatītāju bija daudz. Tie lēnām, pavisam nesteidzīgi virzījās no vienas fotogrāfijas pie nākošās, no vienas telpas uz citu. Man patika, ka katrā telpā bija lasāma informācija gan par pašu fotogrāfu, gan arī par viņa darbu tapšanu.
Atceros, ka viņa darbi (melnbaltās fotogrāfijas) bija populāri jau “padomju laikos”. Es tad ne visas fotogrāfijas īsti sapratu, ne vienmēr spēju “nolasīt domu”. Bet tieši uz viena no stendiem rakstītais man “atvēra acis”.
G.Binde strādājis dažādos teātros. Vērojis notiekošo uz skatuves un tā iespaidā arī viņa fotogrāfijas ir inscenējumi. Ne no dzīves tverti momenti.
Noteikti katram darbam (inscenējumam) ir savs zemteksts un doma. Tomēr man pašam patīk fotogrāfijās ķert mirkļus no dzīves, bez inscenēšanas. Tādēļ, ne mirkli neapšaubot Bindes kunga profesionālo meistarību, atzīšu, ka viņa fotogrāfijas mani īsti neuzrunāja ne agrāk, ne tagad.
Toties viņu atcerēšos kā ļoti interesantu cilvēku un patīkamu sarunu biedru kafijas pauzēs un pusdienu pārtraukumos Aizsardzības ministrijas kafejnīcā. Reizēm patiesi bija žēl, ka jāpārtrauc saruna un jādodas atpakaļ pie darba.
Liekas, tāda jau ir liela mākslinieka būtība: ar kaut ko būt atšķirīgam no citiem, no apkārtējiem un neskaitāmiem citiem tā paša aroda meistariem. Citādi viņu nepamanītu ne agrāk, ne arī tagad. Kad viņam jau 90.
…
Views: 34
