Vai man vajadzētu nomierināties par dažiem stulbiem viedokļiem interneta diskusiju grupās par ceļu satiksmi. Bet tā ir joma, kurā es pats esmu “bijis iekšā” septiņpadsmit gadus apmācot jaunos autovadītājus gan praktiski vadīt auto , gan arī par satiksmes drošības pamatiem. Kā arī vēlāk strādājot desmit gadus policijā.
Tādēļ nespēju palikt vienaldzīgs lasot agresīvi uzbrūkošus viedokļus, ar kādiem apzināta likumu un noteikumu neievērošana uz ceļiem tiek pacelta normālas rīcības statusā. Kaut vai tā pati daudz pieminētā tīšā atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana pa 15 līdz 30 km/st.
Tāpat mani “tracina” atsevišķu “satiksmes ekspertu” viedokļi kādā konkrētā gadījumā vai vietā. Jo, lūk, viņam tas nepatīk un liekas tik nepareizi, ka vajadzīgas steidzamas pārmaiņas. Un viss.
Jā tā nenotiek, tad tiek aicināti televīzijas žurnālisti (reizēm arī Timrotu ieskaitot), lai problēmu “paceltu” augstā un skaļā līmenī, kaut bieži vietā būtu slavenā dramaturga Viljama Šekspīra vārdi: “liela brēka – maza vilna”.
Tomēr pēc tādiem sižetiem “šaubu sēkla” zemē mesta un daudzi vēlāk atsaucas – “… tā teica televīzijā…”. Par vienu tādu gadījumu esmu stāstījis arī šeit: Mans tēvs un Timrots
…