Kāds ne-latviešu tautības vīrietis aizbraucis ciemos pie kādu laiku nesatikta tēva. Līdzi paņēmis savu meitu. Tikšanās un sarunas ar tuviniekiem vienmēr ir patīkams notikums. Arī šoreiz. Tomēr par vienu gan vectēvs nav slēpis savu sašutumu – ka nav varējis parunāties ar savu mazmeitu, jo viņa nav pietiekoši labi pratusi krievu valodu.
Tieši par to savukārt dusmīgs ir bijis dēls, jo viņa tēvs (vectēvs) savā mūžā tā arī nav iemācījies latviešu valodu. Pat tad, kad dēls ne vienu vien reizi ieteicis to darīt. Tēvs atbildējis, ka Latvijā ar krievu valodu varot visu nokārtot. Un principa pēc nav mācījies citu valodu.
To dzirdot atcerējos kādu kaimiņu ģimeni. Arī ne-latviešus. Ar mums, citiem mājas iedzīvotājiem, viņi runāja tikai krieviski. Kaut ar viņiem runājām latviski. Gāja gadi, piedzima mazbērni. Kad tie atbrauca ciemos – neticējām savām ausīm. Tie paši kaimiņi ar saviem mazbērniem tik raiti sarunājās … latviski. Bet ar kaimiņiem – nē. Tikai krieviski. Principā? Iespējams.
…
Views: 7
